Piezīmes par pašsaprotamām lietām. Maketu izstāde

08. – 23.10. 2016.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva mazajās zālēs

Projektu konkursa izstādes nosaukums “Piezīmes par pašsaprotamām lietām” ir aizgūts no vidējās paaudzes latviešu mākslinieka Armanda Zelča mākslas darba, kurš atrodas topoša Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma valsts daļā. Latviešu literatūras un kultūras kritiķe Anda Baklāne par šo darbu rakstīja, ka ”ļaujot vaļu filozofēšanai, varam sacīt, ka Zelča salocītais, savu asti ķerošais velosipēds simbolizē mūžīgo atgriešanos, cikliskumu. (..) Tas it kā apspēlē tēmu izgudrot jaunu velosipēdu“. Šo objektu raksturo konstruktīva mākslinieciskā valoda savienojumā ar paradoksus ieraugošu prātu, kuru cita starpā ietekmējuši mūs ieskaujošās virtuālās pasaules nospiedumi.

Uz šo paradoksus un cikliskumu rādošo projekta ideju tika aicināti atsaukties 18 Latvijas mākslinieki, kuriem bija jāiesniedz publiskās mākslas darbu meti (maketi) mērogā 1:10. Tas nozīmē, ka potenciāli īstenojamā mākslas darbā netiek atspoguļoti situatīvi elementi, kas saistīti ar konkrētām sociālām vai kādām citām norisēm, bet tiek sagaidīti interesanti, daudznozīmīgi, vispārinoši pieteikumi, kurus iespējams arī eksponēt zem klajas debess.

Mākslinieki varēja darboties brīvi, nedomājot par konkrētu vietu pilsētvidē, bet savā maketā atspoguļot ideju, kuru vēlāk iespējams adaptēt pilsētvides apstākļos. Konkursa maketus tika aicināti veidot Vents Āboltiņš un Anete Dambrova, Reinis un Krista Dzudzilo, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Ernests Kļaviņš, Kate Krolle, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns, Laura Prikule, Līga Spunde, Reinis Suhanovs, Evita Vasiļjeva un 3/8 (Kristiana Marija Sproģe, Jānis Dzirnieks, Jānis Krauklis, Rihards Rusmanis). Uzvarētājus noteica žūrija, kuras sastāvā darbojās Juris Dambis, Gvido Princis, Agrita Maderniece, Māra Lāce, Aleksejs Naumovs, Helēna Demakova un mecenāti Boriss un Ināra Teterevi.

2016. gada 7. oktobrī tika paziņoti konkursa rezultāti un piešķirtas trīs prēmijas, katra 1000,00 EUR apmērā sekojošiem projektu pieteikumiem:

  1. Kate Krolle (1984). Aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem zem zemes gaisma plūst;
  2. Ernests Kļaviņš (1977). Platons un Dēmokrits;
  3. Krista Dzudzilo (1989) un Reinis Dzudzilo (1987). MMXVIII.

Izstādes darbu/maketu pieteikumu apraksti

Ernests Kļaviņš (1977). Platons un Dēmokrits. Tērauda armatūra, stikla šķiedra, krāsots ar neorganiskiem pigmentiem. 1,80 x1,5 x 1,5 m

klavins

Platonu un Dēmokritu mākslinieks izvēlējies attēlot kā “naidīgo” domāšanas veidu pārstāvjus. Ernests Kļaviņš uzskata, ka Dēmokrits pārstāv materiālismu, kuru raksturo zinātniska metode, cēloņsakarību uzrādīšana, bet saprāts ir materiāla mehāniska iekārta. Valoda ir matemātika. Savukārt Platons pārstāv ideālismu, kas šī filozofa gadījumā ir teleoloģija, savdabīgs misticisms, bet matemātika ir visuma pamats.

Mākslinieks skaidro: “Abi nav saķērušies tiešā cīņā, materiālists smejas par mistiķi, bet tas nemaz neskatās uz materiālistu. Ignorē, kā astrologs Okāma nazi.”

Skulptūra izveidota no maziem kubiem, kuri atgādina trešo dimensiju ieguvušus pikseļus (tehniski 3D pikseļus – vokseļus), kas ne tikai liek domāt par mūsdienās populāro pixelart, bet arī īpatnēji sasaucas gan ar Platonu, gan Dēmokritu.

Pikseļi sakrīt ar diskrēto (sadalītu, nevis nepārtrauktu) atomistu visumu, bet atsauce uz datorlietām liek domāt par ideālistisko pasauli.

Mākslinieks uzskata, ka “konflikts starp zinātnisko metodi un misticismu, mehānistiku un teleoloģiju, diskrēta un nepārtraukta visuma konceptiem, dvēseles esamību vai neesamību nav sācies vakar un tik drīz vēl nebeigsies.”

Kate Krolle (1984). Aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem zem zemes gaisma plūst

krolle

Objekts sastāv no ūdens virsmas (lēzena tilpne, ierakta zemē, virsmas augstums vienāds ar tās virmas augstumu, uz kuras/kurā novietots objekts) un 9 lodēm. Izmērs variējams.

Ūdens atrodas nepārtrauktā kustībā, precīzāk: tā novadsistēma darbojas pēc vorteksa principa, ūdens noplūst pa cirkulārkustības ceļu. Pildās gar tilpnes malām.

Lodes veidotas no stikla šķiedras materiāla (materiāls vēl apstiprināms), kas ārēji atgādina akmens struktūru (smags un pamatīgs materiāls). Iestājoties tumsai, lodes “maina” materiāla īpašības, proti, ar gaismas avota palīdzību lodes sāk līdzināties tādai kā membrānai, plānai un trauslai virsmai.

Kates Krolles vides objekts ir poētisks atgādinājums par pastāvīgu kustību un mainību, saglabājot pamatelementu (konceptuālā kodola) patstāvīgo spēku.

Krista Dzudzilo (1989) un Reinis Dzudzilo (1987). MMXVIII. Betons vai granīts, augstums 4,5×4,5×3,3-7,5 m

dzudzillo

Mākslinieki veidojuši ceļa nogriezni, fragmentu. Tas ir piemineklis dzīvei, jo pati dzīve ir ceļš, un uz šī ceļa atrodas lode vai bumba, varbūt pasaule. Šī bumba ir nebeidzams jaunatklājums. Filozofs Ēriks Fromms rakstīja par bumbu un bērna spēju par to priecāties ikreiz, kad tā ripo, un katru reizi viņam šī bumbas ripošana šķiet kā jaunatklājums. Bumba ir arī “mērķis” ceļā, kas ir mainīgs. Atsaucoties uz mītu par Sīsifu, šī bumba ietver ideju par brīvu izvēli – velt vai nevelt akmeni. Tas liecina par gara brīvību, apliecinājumu tam, ka cilvēkam ir izvēle jebkurā brīdī.

Objekta nosaukums MMXVIII ir iekalts objekta lielākajā plaknē, dodot tam virsrakstu kā grāmatas vākam, kas ir jālasa. Arī pakāpieni atgādina burtu un vārdu līnijas, kuras veido tekstu. Šis ceļa nogrieznis kļūst par kaut ko uzrakstītu jeb nogriezni, kurā kaut kas var tikt uzrakstīts.

Romiešu cipari, kā zināms, veidojas no latīņu burtiem.

MMXVIII ir gada skaitlis nākotnē, lai objekts, kas uzcelts tagadnē, tiek nosaukts nākotnes vārdā, un, sagaidījis šo nākotni, objekta nosaukums taps gan par tagadni, gan vēlāk par pagātni.

Šim nosaukumam – 2018 – ir vēl cita noslodze, kas saistās ar Latvijas valsts simtgadi. Būtiski, ka pēdējais cipars ir vertikāla bezgalība. tas ir bezgalīgs cikliskums.

Atis Jākobsons (1985). Memories from the galaxy of Equilibrium. Bronza, betons, zelta lapiņas. 1,63 x 3,2 x 5 m

jakabsons

Mākslinieks turpina savus ideālo un noslēpumaino formu meklējumus (un atradumus). Viņu valdzina ģeometriskas formas, gaisma un neparastas vieliskas substances.

Atis Jākobsons skaidro: “Tas ir objekts, kas nepārstāj mijiedarboties ar apkārtējo vidi. Tā zelta virsmās atspīdošais attēls norimst, mazākais gaismas daudzums var pārvērsties mirdzošā zeltītas gaismas starā. Dienas stāvokļi, laika apstākļu mainība, apkārt nerimstošā kustība, viss tajā pazūd un atmirdz jaunā veidolā. Harmonizēts, noklusināts, sakārtots.”

Evita Vasiļjeva (1985). Telpa turpinājumam. Nerūsējošs tērauds, tonēts aizsargstikls, balts betons, stiprinājumi, 5×3,5×3,5 m, pamats 5×5 m

vasiljeva

Turpinot savu laikmetīgās mākslas ideju un materiālu mijiedarbības līniju, māksliniece ļauj nedaudz ieskatīties darba koncepcijā: “Telpa turpinājumam ir atkārtojuma karkass, kāda nebijuša arhitektūras virziena pamatkonstrukcija, kuras būvniecības darbi uz nezināmu laiku tikuši pārtraukti, atstājot konstrukciju piederīgu drīzāk skulptūrai vai mūzikas žanram, nevis ēkai, kura nodota ekspluatācijā.”

Kristaps Epners (1976). Vingrinājums. Monolīts, COR-TEN rūsas metāls  augstums ~6–8m

epners

Mākslinieks domas paradoksus tematizējis, parādot objekta materialitāti un nematerialitāti, formu un antiformu, pamanāmo un nemanāmo, racionālo un intuitīvo, konstruēto un nejaušo. Viņam pārdomu vērts bijis jautājums par mākslinieka tiesībām radīt vēl vienu “lietu” klāt pie esošajām. Viņš vaicā, vai skulptūra var būt imagināra un kas ir refleksijas objekts, un kas ir refleksijas vērts?

Mākslinieks iedvesmojies no vingrošanas zāles, kurā viņš ilgstoši vērojis un filmējis ne tikai vingrotājus, bet arī viņu sporta rīkus. Viens no iedvesmojošākajiem rīkiem bijis paklājs. Kristaps Epners piedāvā uz zemes novietotu paklāju ar apvērstiem (paklājā iekārtiem) riņķiem.

Laura Prikule (1977). Ideju parks. Betons, tenisits, zeme, smiltis, organiskais stikls, koks, keramika, stādi. Laukums 4×5 m, maks. augstums 20 m

prikule

Māksliniece skaidro sava interaktīvā darba koncepciju: “Ideju parks ir vieta, kur stāda un audzē idejas. Tās, kuras nobriest un neiznīkst, izspēlē turpat, uz dažādas formas laukumiem. Parkā idejas mijiedarbojas un veido dažādas struktūras, kuru nereti absurdo loģiku mēģina izprast parka apmeklētāji. Ideju spēlē nav daudz laika pārdomām, ir nepieciešams rīkoties.”

Līga Spunde (1990). Piepildījums. Betons, krāsains silikons, 1,40 x 1,40 x 2,40 m

spunde

Māksliniece šajā darbā risina skulptūras un postamenta attiecības. Uz postamenta atrodas objekts, kurš atgādina dārza urnu, savukārt postamentā ir izveidota urnas negatīvā forma. Skulptūra vienlaikus tematizē materiāla un formas viengabalainību, vienoto veselumu, kuram var būt daudzas variācijas.

Māksliniece šādi atsaucas gan uz klasiskiem formas izveides principiem tēlniecībā, gan uz pavisam sadzīviskiem procesiem kulinārijā.

Viņa skaidro, ka “skulptūras negatīvā forma postamenta iekšpusē padara šo darbu par ciklisku pēc būtības. Darbs kļūst atjaunojams – piepildāms un iztukšojams atkal un atkal, līdzīgi kā apetīte, kas rodas ēdot.

Domājot par apetīti kā ciklisku procesu, saskatāma līdzība – pati dārza urna ir veidota, kombinējot kēksu, pīrāgu un citas kulinārijā lietojamas silikona formas.

Darba idejas trase iekļauj ne tikai pieminētās formas, materiāla, funkcijas un procesa attiecības, bet arī tādu universālu kvalitāti kā “būt vienotam savā dažādībā”, kas darbā redzams tā iespējamībā burtiski no viena objekta radīt jebkādu otru – šajā gadījumā dārza urnu.”

Sarmīte Māliņa (1960), Kristaps Kalns (1981). Nevaru aptvert. Varu aptvert. Granīts. Augstums 3 m, diametrs 0,5 m

malina-kalns

Mākslinieki izveidojuši metaforu par Pizas torni jeb kampanili, kas ir simboliska ēka tās slīpuma dēļ. Tieši torņa nosvērums liek daudziem doties uz Pizas pilsētu un pie kampaniles fotografēties.

Abu mākslinieku veidotās granīta kolonnas formas tīrība, lakonisms un skulptūras nosaukumā ietvertā vārdu spēle norāda uz domāšanas sākotnējību (neo)konceptuālās mākslas darbos. Tomēr Māliņa un Kalns allaž, arī šajā gadījumā, parāda materialitātes neatdalāmību no idejas.

Reinis Suhanovs (1985). Kārta. Betons, epoksīda sveķi virsmas faktūrai, zeme. 4x4x6 m

suhanovs

Mākslinieks izveidojis tēlainu struktūru par atmiņu un pieredzes uzslāņojumiem. Reinis Suhanovs atgrūžas no bijušā, parādot iznīcināšanas nemitīgo cikliskumu.

Viņš pats komentē: “Katrs solis uz priekšu ir iepriekšējā soļa beigas.

Lai nokļūtu jaunā laikmetā, ir jāiznīcina vecais.

Iznīcinot var radīt, var radīt iznīcinot, tā kārta krājas uz kārtas.

Vienas materiālas formas pārveidošana citā ir reizē jaunās radīšana un vecās iznīcināšana.

Dzīvot attīstībā nozīmē dzīvot uz drupām.

Drupas ir nepieciešamas, lai tiktu uz priekšu.”

Anete Dambrova (1988), Vents Āboltiņš (1989). 90˚. Pulēts granīts, marmors, keramika, 5x5x7 m

dombrava-aboltins

Abi mākslinieki izveidojuši totēmam līdzīgu, taču eleganti vienkāršu stabu. Tas met nevis vienu, bet daudzas ēnas. To silueti neatbilst staba siluetam, gluži tāpat kā daudzu citu kultūru pārstāvju uzvedības ieradumi neatbilst Rietumu cilvēku vispārējiem priekšstatiem. Šajā mākslas darbā ēnas atbilst palmu vainagam, tātad mums svešai klimata joslai, iespējams, arī svešai kultūras videi.

3/8 (Kristiāna Marija Sproģe (1993), Jānis Krauklis (1993), Rihards Rusmanis (1993), Jānis Dzirnieks (1992). Pasaules naba. Bronza, diametrs 6 m, augstums 1,5 m

3-8-pasaules-naba

Mākslinieku grupa 3/8 tematizē cilvēkiem piemītošo egoismu un katra indivīda atšķirīgo skatu uz pasauli, veidojot metaforisku skulptūru ar nabu.

Paši mākslinieki saka: “Nav svarīgi, vai Zeme griežas ap Sauli vai Saule griežas ap Zemi. Lai arī kurp ved ikdienas ceļi, skaidri zināms – pasaule griežas ap mani.

Skulptūra “Pasaules naba” ir veltīta sarežģītajām indivīda attiecībām ar sevi un apkārtējo pasauli.”

3/8 (Kristiāna Marija Sproģe (1993), Jānis Krauklis (1993), Rihards Rusmanis (1993), Jānis Dzirnieks (1992). Atpakaļ dzelmē

3-8-riga

Mākslinieku grupa paredzējusi, ka no viena armatūras stieņa tieva ūdens strūkla šaujas atpakaļ Daugavā.

Ideja balstās teikā par to, ka Rīga nekad nebūs gatava – ik pēc 100 gadiem no Daugavas kāpj ārā gars, kurš jautā pirmajam pretimnācējam, vai Rīga jau gatava? Ja pretimnācējs atbildētu apstiprinoši, tad Rīga nogrimtu Daugavā.

Mākslinieki, iedvesmojoties no tautas teikas, Daugavas krastā paredzējuši novietot būvlaukuma butaforiju kā apliecinājumu tam, ka Rīga joprojām ir tapšanas procesā.

Ideālais skulptūras novietojums būtu Mūkusalas ielas krasta promenādē, pretī LNB.

Tagi: Jaunumi