Par izstādi “Sveika, galva!”

Izstādē “Sveika, galva!” apvienots vairāku paaudžu Latvijas mākslinieku veikums. Retu reizi Latvijā vienā izstādē iespējams ieraudzīt gandrīz visus mūsdienu mākslas medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, instalāciju, objektus, video, tekstu, mūziku, kino un teātra scenogrāfiju.

Izstāde ievada Borisa un Ināras Teterevu mākslas festivalu, un tās ideja sasaucas ar festivāla nosaukumu TÊTE-À-TÊTE. Franču valodā, no kuras aizgūts šis nosaukums, vārds la Tête nozīmē “galva”.

Izstādē var saskatīt un sadzirdēt profesionālās mākslas veidu plašo spektru, kas raksturo Borisa un Ināras Teterevu mākslas festivāla programmu. Šīs izstādes kontekstā galva ir ne tikai vieta galvassegai, auskariem, frizūrai, kosmētikai, brillēm un mūzikas ierīces austiņām, bet arī sarežģīta fiziskā ķermeņa daļa, kurā domā vai arī nedomā.

Šie mākslas darbi ir vairāk par domāšanu nekā par nedomāšanu, jo te, piemēram,  domā pat dārzenis Maijas Kurševas zīmējumā “Biete domās”. Kārtējo reizi nākas atsaukties uz mūsu mākslas kritikas patriarhu Jāni Borgu, kurš reiz kādā intervijā ļoti lakoniski izteica neaizmirstamu apgalvojumu: “Pasauli neizglābs skaistums, bet domāšana gan.”

Viens no izstādes atskaites punktiem bija Lienes Mackus, Kristas Dzudzilo un Reiņa Dzudzilo veidotā vecmāmiņas-vilka galva Latvijas Nacionālā teātra izrādei “Sarkangalvīte un vilks” 2013. gadā. Jauno mākslinieku darbs izrādē galu galā netika izmantots, toties ieguva skulptūras veidolu šajā izstādē.

Teātris kopš senās Grieķijas laikiem atrodas Eiropas profesionālās mākslas pirmsākumos, – šīs izstādes kontekstā parādās ne tikai scenogrāfijas elementi, bet arī tiek uzsvērta mūsdienu mākslas performatīvā daba.

Izstādē savijas tradīcija un novatorisms, tiek apliecināta tēlainība un stāstījums. Skatītājs tiek cienīts, ar viņu nespēlē paslēpes. Šajā mākslinieciskajā daudzbalsībā netrūkst nedz personisku motīvu, nedz atsauču uz plašākām sociālām parādībām. Mākslinieki nebaidās būt naivi un smeldzīgi, nevairās apliecināt acumirkļa atklāsmi, brīnumu, izmisumu, prieku un vismaz kaut kādu izpratni par dabas un kultūras ritmiem un ritiem.

Vienīgā nelielā zona, kas atvēlēta eksperimentiem, ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Pētersona un viņa audzēkņu – VKN dalībnieku – darbu saspēle ar kopīgo nosaukumu “Skate”.

Izstādes koncepcijas pirmsākumi meklējami 2013. gada pavasarī, kad notika konkursa “Rīga smaida” izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. Žūrijai strādājot, mecenāti Teterevi izteica vēlējumu, lai nākamā konkursa izstāde būtu veltīta figuratīviem darbiem. Zināmā mērā šis projekts ar savu tēlainību sagatavo kārtējo pilsētvides konkursa izstādi, atbildot uz jautājumu, kas tad īsti ir figurativā māksla mūsdienās (skat. artinpublicspace.lv).

Mākslas skates ārtelpas darbu reprodukcijas rāda, ka arī zīmējums un fotogrāfija var kļūt par paliekošu publiskās mākslas darbu, kā tas nereti noticis lielajās pasaules metropolēs.

Izstādē iekļauti daži senāk veidoti mākslas darbi, lai dotu nelielu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ideju attīstībā. Tomēr lielākā daļa šīs mākslas ir jauna un neredzēta, – ir izveidoti 20 jauni darbi vai darbu kopas. Arī vēsturisko darbu pazīstamība ir nosacīta – izaugušas jau vairākas studentu paaudzes, kuras tos nekad nav redzējušas.

Izstādi galvenokārt atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, taču bez lieliskās sadarbības ar Valsts akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš” un tās pakļautībā esošo Latvijas dzelzceļa vēstures muzeju, bez “Trasta komercbankas” atsaucības daudzās tehniskās vajadzības nebūtu iespējams atrisināt pietiekoši kvalitatīvi.

Izstādes kuratore Helēna Demakova.

  • Izstādes video

     
  • Savos ritmos, Liene Mackus, 2014

     
  • Izstāde attēlos

    Vairāk attēlu